SkechY
Mans stāsts [2]

2.Nodaļa.

-Džošs? Kur tu biji!

Es biju pārsteigta bet priecīga ieraudzīdama savu brāli. Mēs apskāvāmies. 

-Kitij, es vēl nēsmu bijis pie vecākiem man tev kas jāizstāsta. Tu tam neticēsi…

-Nu mēģini, ko tad šoreiz esi sadarījis??- Es smiedamies teicu.

-Tas ir nopietni!’- Viņš izskatījās dusmīgs.

-Labi. Stāsti

-Tagad klausies, es vakarā gāju no koledžas uz savu dzīvokli.Tā bija gara diena tāpēc es gāju ātri . Gribēju nokļūt mājās cik ātri var. Kad es biju gandrīz jau klāt. Visas laternas ielas garumā izsprāga kā zobens pret zobenu un es tiku iekļauts melnā mākoni kā vārnas paspārnē. 

-Hmm, varbūt tev tikai tā likās? Es biju pārsteigta.

-Nē, Kitij, man nelikās. Tad pēkšņi man priekšā parādījās tāda kā plaisa un divas rokas kas to rāva plašāku kamēr no tā kāds izkāpa. Nelikās, ka tas cilvēks būtu no 21. Gadsimta. Viņam mugurā bija ādas zābaki, ādas bikses, ķēžu bruņuveste. Tādas drēbes kādas bija Ēģiptes karavīriem. Un tad no viņa mutes iznāca skaņa. Tas bija Arābu valodā, bet es sapratu. Neprasi kāpēc, es pats nezinu! Viņš teica, lai es nāku viņam līdzi. Es to, protams, nevēlējos darīt un muku kā pele no lauvas. Bet kad es piegāju pie melnā kupola tas bija auksts kā akmens ziemas salā un man vairs negribējās nekur iet. Pēkšņi viņš pārvērtās. Izskatījās, ka tas viņam dara sāpes. Piepeši manā priekšā stāvēja milzīga vārna tā mani aiznesa prom pa melno plaisu un pirms es vel biju prom izskatījās kad kupols pazuda un lampas atkal iedegās it kā viss būtu tā kā iepriekš. Tālāk es vairs neko neatcerējos. Es pamodos gultā un ar acīm ciet domāju. Whū, tas bija tikai sapnis. Bet tad es atvēru acis un salecos. Manā priekšā stāvēja jauna sieviete. Es atrados telpā, kas likās, taisīta no smilšakmens.

 -Sieviete ierunājas „Atpūties ceļojot no citas, pasaules prasa enerģiju.’’ 

Un viņa turpināja tīrīt istabu. 

-Es elsojot jautāju - „Kur es atrodos?! Vai šis ir kāds realitātes šovs?’’ 

-Sieviete negribīgi atbildēja- „ Tu atrodies Al’arišā. Ēģiptē. Valdnieks Hamadi tūlīt būs klāt. Viņš tev visu izstāstīs. Un kas ir realitātes šovs?’’ 

Es piecēlos kājās. Sievietei bija taisnība es tiešām biju ļoti noguris. Es piegāju pie loga un pa to pavērās tāds skats, kādu tu pat iedomāties nevari. Es atrados apļveida cietoksni ar daudzām mājām un šaurām ielām. Aiz cietokšņa atradās oāze un vēlāk tukšs tuksnesis. Daži kamieļi bija piesieti staļļos. Pa otru istabas logu pavērās skats uz jūru un dokiem. Tā bija ostas pilsēta. Varēja redzēt spēcīgos jūrniekus strādājam vaiga sviedros, lai nopelnītu iztiku savai ģimenei. Es dzirdēju kāds devās augšā pa trepēm. Es laikam biju tornī. Kad durvis atvērās, ienāca acīmredzot valdnieks un blakus kā miesassargs tam stāvēja brūns minotaurs ar asiem uz āru vērstiem ragiem. Valdnieks bija īss ar turbānu un apzeltītu spieķi. Protams, viņam bija arī citas drēbes. Es iesmējos par savu asprātību. Es mazliet nobijos no minotaura un tā ragiem bet tomēr ierunājos 

-„Kas jūs esat, kur es atrodos un kāpēc es te  atrodos! Es pieprasu atbildi. ‘’ Centos to pateikt cik rupji vien varēju bet laikam man nesanāca jo sultāns sāka smieties. Viņam bija smiekli kā mazai meitenītei.

-„Mans dēls, tu atrodies Al’arišā Ēģiptes tuksnesī, es atvainojos par tavu smago ierašanos. Viņš paskatījās uz savu miesassargu un teica „Mans draugs saņēma pienācīgu sodu’’ 

„Es tev vēlāk visu pastāstīšu bet tagad tev jāatpūšas. Es tiešām biju ļoti noguris tāpēc, iegūlos spilveniem apkrautajā gultā. Es momentā aizmigu. Gulēšana bija ļoti ērta. Es pamodos, piegāju pie loga un redzēju – saule ausa, tirgoņi pamazām izvietoja savus produktus uz letes, strādnieki jau bija klāt dokos. Es redzēju tālumā krokodilu dzeram no netālās oāzes. Es saģērbos drēbēs kas man tika noliktas uz gultas un devos lejā. Noejot lejā es redzēju cik skaista pils šī bija. Uz logiem bija skaisti ornamenti. Es atrados tādā kā pils pagalmā kas atradās tai pa vidu. Es devos tālāk uz gaiteni, kuru sargāja 2 kareivji. Par laimi šoreiz parasti. Kaut gan nevar zināt, es piegāju un ar žestiem apvaicājos uz kuru pusi ir sultāna apartamenti. Sargs norādīja uz gaiteni tālumā. Es devos uz turieni.Pa gaiteņa malām bija logi ar skaistām vitrāžām, attēlodami pagātnes dievus.Kitijai tas būtu paticis. Ienākdams istabā, es ieraudzīju sultānu ēdam eksotiskus augļus. Piegāju, pie viņa paklanījos un teicu- Vai jūs varat atbildēt uz maniem jautājumiem? Es maigi teicu

-Protams! Sultāns ar pilnu muti teica.

-Kāpēc es šeit atrodos? Kā es šeit nokļuvu? Kāpēc es saprotu un protu runāt arābiski?

-Tu atrodies šeit jo tev Džošs ir lemts kļūt par sultānu! Tā kā tavs tēvs! Tu šeit nokļuvi ar portāla palīdzību un tu saproti un proti runāt arābiski jo tas ir tavās asinīs.

-Ko?? Mans tēvs nekad nav bijis sultāns.Un man neviens radinieks nemāk runāt arābiski!!

-Ehh, Džošs laikam jau man tas tev jāpastāsta. Tu un tava māsa Kitija…Jūs dzīvojāt šeit pirms negadījuma…

-Kāda negadījuma?!

-Pilsētai uzbruka. Jūsu tēvs nomira un māti sagūstīja. Mums nācās jūs nogādāt uz drošāku vietu.

-…

Pēkšņi es pa logu ieraudzīju milzīgu sarkanu lodi. Tā izlidoja cauri stiklam. Bet stikls, tas nesaplīsa…Bumba vienkārši izlidoja cauri.Tā ieskāva mani, un es atkal pazudu. Es pamodos savā istabā. Viņš beidz savu stāstīto.


-Bet tad jau tas bija tikai sapnis!- Kitija ar sausu muti teica.

-Nē, redzi.- Viņš parādīja rētas uz sāna

-Tas ir no milzīgās vārnas?- Viņa klusītēm nolamājās kas nebija viņai raksturīgi.

-Un es pamodos ar tām drēbēm!-

-Voa…- Tas bija viss ko Kitija spēja pateikt

-Rīt izrunāsim to, man tev ir vēl kas sakāms…

 

 Turpinājums noteikti sekos…

My story

same thing as before but english

The first chapter.

Imagine the view – a typical American home’s sunny morning. The dog in the yard, still lie dormant in the thinking about the work he would do today and what adventures he will struglle in. My mom baked pancakes and my dad was going to work. But what do I do? I am writing in my diary-the last time I do it very often. I hear far sound, breakfast! ‘. Far since I live in the attic. Why you ask? I dont know. But I like it, there’s a warm and smelling of old books which is my favourite scent. My room was different than others, even if i I am 13 years old.There were no posters on the walls, no photos. I’m not really a fan of such celebrities as fans of the other children.My idols were past heroes, such as Ptolemy or Gilgamesh. I went down the old oak stairs and felt great smell- pancakes. Greeted my parents and sat down at the table with a steaming hot pancakes as fire hot summer night. I heard my father complain of their subordinates.He worked as an electronics store manager. I could see that she was not interested. Ha, I laughed but then  I heard the Bell ringing at the door. It was my friend Jonathan. I grabbed the school backpack and walked out. Uhh, I sigh. The fresh summer air hit the nostrils.Butterfly couple engaged in battle with the sun rays.

-I said, Hello, how did you sleep? ”

- Dont be  so modest, Kitty, say hi, and I slept well, thank you! ”He pushed his glasses further up his nose

-Again, this dream of wild wolves. ” He sighed.

— Poor! ” Kitty does not care. -Well, come on, or wee’l be late for physics ” I told Jonathan and put step.

 The path to the school was  only a km. Maybe you want to know more about me? I guess the answer was no but I will tell you, I’m a 13-year-old girl Kitty with short dark hair, blue eyes and a tail. Well that was a joke i didnt have tail. I dont have many friend. Speaking of relatives — my sister studying physics and brother. Well my brother has been gone a long time. 

— Kitty! ‘Jonathan again thwarted my thinking. 

— Well? ‘, I saw something in a Bush! ” “He whispered. We slowly walked to bush and what we saw? Small squirrels are waiting for someone.

-Maybe mother left em? ”Jonathan again had a gleam in his eyes. 

He was very interested in animals. He brought home and made a fuss over it as if they were his own children. 

-No! We have to go to school. Maybe the way back . ” Kitty tried Jonathan urge to go.

-Well, if you insist, ” he went on. 

When she saw the school she remembered that today is a good day!

— Friday! ”Kitty yelled. 

-Well, and? What about it? ”

-Today is history ” I gladly  ran forward. 

They entered the school and went to class.  The whole day went peacefully, and after 7 school hours they went home.

— Kitty? ” I knew what Jonathan wants. , Are those squirrels still there? ” I knew he wanted to see em! 

— We went to the Bush and I was pleased to see the squirrel mother had returned. I could see that Jonathan was happy. We found ourselves at an intersection and I parted ways. 

-Well, see you tomorrow a tree? ” The tree was the place where we have built a base  we  often go there observe animals or just read. 

-Yes, why not? ” I went home. I saw my mother looking after garden.

-, Hi Mom! ’  

— Hi, how was it school? ”

-As well as always ”

 I went home and ate a couple of sendwhiches. I didnt care they were allready cold but  they tasted great. I didnt eat all day and then if everything tastes good. I went upstairs to the attic and sit down at the dusty table and wrote in a diary. All day i was  up reading and fell asleep on the table. One nice day gone by. Thinking about the old days, I fell asleep. But then I woke from sleep in a big bang as a tree in the wind woulda fall. Someone knocked at the door. I walked over to them. very carefully.I was fearful. I turned the door knob and….

Mans stāsts

Nevērtējiet mani skarbi man ir tikai 12. ;D

Pirmā nodaļa.

Iedomājaties skatu – Tipiska amerikāņu māja saulainā rītā. Suns pagalmā mierīgi snauž domājot par darbiem ko viņš šodien darīs un kādos piedzīvojumos metīsies . Mamma cep pankūkas un tētis pošas uz darbu. Bet ko daru es? Es rakstu savā dienasgrāmatā – pēdējā laikā es to daru ļoti bieži. Dzirdu attālu skaņu „Brokastis!’’ . Attāla jo es dzīvoju bēniņos . Kapēc jūs noteikti prasīsiet? Es pati to īsti nezinu . Bet man tur patīk ,tur ir silts un smaržo pēc vecām grāmatām kas ir mana mīļākā smarža . Mana istaba bija savādāka nekā citiem, kautvai man bija 13 gadi .Nebija nekādu plakātu pie sienām ,nekādi fotoattēli. Es pat nefanoju par tādām slavenībām par kādām fano citi bērni .Mani elki bija pagātnes varoņi – tādi kā Ptolemajs vai Gilgamešs . Nogāju lejā pa vecajām ozolkoka trepēm un sasmaržoju sātīgo pankūku garšu. Sasveicinājos ar vecākiem un apsēdos pie galda kur kūpēja karstās pankūkas kā ugunskurs sutīgā vasaras naktī. Dzirdēju kā tēvs sūdzas par saviem padotajiem .Viņš strādāja par elektronikas veikala vadītāju . Varēju redzēt ka mammai tas neinteresē . Ha, es iesmējos bet pēc brīža kā glābējzvanu es dzirdēju zvanu pie durvīm . Tas bija mans draugs Džonatans . Es paķēru somu un izgāju ārā. Uhh, es nopūtu. Svaigais vasaras gaiss iesitās nāsīs. Garām palidoja pāris tauriņu iesaistījušies cīņā ar saules stariem .

-Es sasveicinājos „Sveiks, kā gulēji?’’

-„Nēsi nu tik pieticīga ,Kitij, Saki Čau, un gulēju es labi , paldies !’’Viņš piestūma brilles pie deguna

- „Atkal rādījās tas sapnis par meža vilkiem.’’ Viņš nopūtās.

-„ Nabadzītis!’’ Kitiju tas nemaz neuztrauca. -„Labi ejam , vēl nokavēsim fiziku ‘’Es teicu Džonatanam un pieliku soli.

 Ceļš uz skolu nebija garš tikai kāds km. Varbūt gribēsiet zināt vairāk par mani? Laikam jau ka nē bet es tāpat pastāstīšu – Es esmu 13 gadīga meitene Kitija ar īsiem tumšiem matiem, zilām acīm un asti . Nu labi joks man nebija astes. Man nebija īpaši daudz draugu . Runājot par radiniekiem- mana māsa studē fiziku un brālis. Nu brālis jau ilgi ir pazudis .

-„Kitij!’’Džonatans atkal izjauca manu domāšanu.

-„Nu?’’ „Es tiko kautko redzēju tajā krūmā!’’ Viņš čukstēja. Mēs  lēnām gājām uz krūma pusi un ko mēs tur redzējām? Mazi vāverēni gaida kādu.

- „Varbūt māte viņus pametusi?’’Džonatanam atkal bija tas spīdums acīs.

Viņš ļoti interesējās par dzīvniekiem . Viņš tos nesa mājās un aprūpēja tā kā tie būtu viņa paša bērni.

-„Nē! Mums jāiet uz skolu. Varbūt atpakaļceļā.’’ Kitija centās Džonatanu mudināt iet.

- „Nu ja tu uzstāj’’ Viņi gāja tālāk.

Ieraudzijusi skolu viņa atcerējās kad šodien ir laba diena!

- „Piektdiena!’’Kitija nobļāvās.

-„Nu,un? Kas par to?’’

- „Šodien ir vēsture J’’ Es priecīga skrēju uz priekšu.

Viņi iegāja skolā un devās uz klasi.  Visa diena noritēja mierīgi un pēc 7 skolas stundām viņi jau devās mājup .

- „Kitij?’’ Es zināju ko Džonatans grib. „Apskatamies vai tās vāveres vēl tur ir?’’ Es zināju!

-„Kautvai.’’ Mēs piegājām pie krūma un man par prieku vāverēnu māte bija atgriezusies. Varēja redzēt kad Džonatans bija priecīgs. Mēs nokļuvām pie krustojuma un izšķīrāmies.

-„Labi ,tiekamies rīt kokā?’’ Koks bija vieta kur mēs esam uzcēluši štābiņu mēs tur bieži ejam un novērojam dzīvniekus vai vienkārši lasam.

-„Jā,kāpec ne?’’ Es gāju uz mājām . Redzēju kā mamma kopj dārzu.

- „Čau mamm!’’ 

-„ Čav, Kā gāja skolā?’’

- „Labi kā jau vienmēr J’’

 Es iegāju mājā un apēdu pāris maizītes . Kautvai tās bija parastas tās garšojā lieliski . Nu kad nav ēsts visu dienu tad jau viss garšo labi :D . Uzgāju augšā uz bēniņiem piesēdos pie putekļainā galda un rakstīju dienasgrāmatā . Visu dienu pavadiju augšā lasot un aizmigu uz galda . Viena jauka diena pagājusi . Domājot par senajām dienām es aizmigu . Bet tad mani no miega pamodināja liels būkšķis kā koks pret koku vējā sasistos . Kāds klauvēja pie durvīm . Es piegāju pie tām .. ļoti uzmanīgi .Es nebiju no bailīgajām. Pagriezu durvju riņķi un…..

Angliski - Oh , Bartimaeus trilogy , what can i say?… THE BEST BOOK EVER! I realy recomend it to all :) Latviski - Akdievs , Bartimaja triloģija , ko lai saka?… LABĀKĀ GRĀMATA PASAULĒ! Es iesaku to visiem :)

Angliski - Oh , Bartimaeus trilogy , what can i say?… THE BEST BOOK EVER! I realy recomend it to all :) Latviski - Akdievs , Bartimaja triloģija , ko lai saka?… LABĀKĀ GRĀMATA PASAULĒ! Es iesaku to visiem :)

Chaw

Chaw kā iet? Esmu izveidojis blogu image